1. IEVADS

Kas ir māksla? Manā izpratnē tas ir ceļš, ceļš uz to, lai radītu. Ikviens mākslas darbs ir jauna pasaules radīšana. Es gribu veidot savu pasauli, gribu būt tās radītājs, radīt pasauli caur gleznu un darīt to labi. Mēs, cilvēki, neesam Dievi reālajā pasaulē, bet tomēr mums, māksliniekiem, ir iespēja būt par tiem sevis pašu radītajā pasaulē. Manuprāt, uzreiz pēc Dieva, visa radītāja, nākamais ir mākslinieks, jo viņš arī ir radītājs. Protams, man vēl daudz jāmācās, es to ļoti vēlos. Kad grasos gleznot nākamo darbu, savās domās pārlūkojot visu, kas man būs jāizdara, es saprotu, ka es esmu laimīgs, ka gleznošana man ir nepieciešama. Gleznojot es varu būt tāds, kāds esmu, man nevajag izlikties, pieskaņoties reālajai pasaulei, varu būt īsts, darīt, ko gribu. Protams, ceļā rodas šķēršļi, es cenšos tos pārvarēt un kļūstu arvien stiprāks, tas dod spēku virzīties uz priekšu, pie sava mērķa,,būt...".
Tēmu,,mūzikas instrumenti „izvēlējos, jo mācību nodarbībās daudzkārt ir zīmēti un gleznoti mūzikas instrumenti, pamazām šī tēma man kļuvusi tuva. Sāku skicēt mūzikas instrumentus, līmēt kolāžas, lai pilnībā izprastu mūzikas būtību, visdažādākajos veidos.(piel.2.) Diplomdarbā gleznoju triptihu, kurā attēloti vairāki mūzikas instrumenti, to šķietama saplūšana vienam ar otru. Tā radās mana darba kompozīcija. Darbs tika veidots spilgtās krāsās. Triptiha izvēli noteica tas, ka man šķiet interesants triju elementu salikums, kas ir viens vesels. Katrs no triptiha elementiem var tikt eksponēts arī atsevišķi no pārējiem diviem gleznojumiem.

2.IZVĒLĒTĀS TĒMAS PAMATOJUMS 

Kā jau tika minēts ievadā, tēma mūzikas instrumenti tika izvēlēta, jo šie priekšmeti mācību stundās ir daudz zīmēti un gleznoti. Nav divu vienādu instrumentu, tāpat kā nav divu vienādu cilvēku. Katrs mūzikas instruments, tāpat kā cilvēks, ir unikāls, jo katram instrumentam piemīt savs tembrs, dinamika un iespējas.
Laika gaitā pasaule ir apzinājusi daudzu izcilu mākslinieku vārdus, kā arī daudzu citu ieverojamu cilvēku vārdus, kuri ir veltījuši mākslai savas dzīves. Katrs no viņiem mums mantojumā ir atstājis kaut ko savu, ko mēs tagad uzskatām par pašsaprotamu un vērtīgu. Laikam jau katrs gribētu, lai viņa vārds paliek vēsturē, tapēc savas dzīves gaitā cenšas izdarīt ko tādu, kas paliks ļaužu atmiņās uz ilgu laiku. Cilvēces attīstība notiek visās jomās, arī mākslā.
Mūsdienu māksliniekiem ir vieglāk, jo ir uzglabājies plašs materiālu klāsts, kuri ir viegli pieejami, kuri var kalpot par izziņas un iedvesmas avotu. Arī audeklu, krāsu un glezniecības piederumu piedāvājums un pieejamība ir bagātīga. Laiks, kurā mēs dzīvojam, piedāvā aizvien jaunas idejas, dod impulsus vēl nebijušam skatījumam. Laiks atstāj iespaidu uz mums, domās, lēmumos, attiecībās ar apkartējo pasauli un pašiem ar sevi.
Laiks plūst, cilvēki mainās, nemainīga ir vien patiesība, ka cilvēki dod priekšroku talantīgām, nebijušām idejām, kuras dzīvi padara interesantu. Jebkurā mākslas nozarē ir iespēja sasniegt kaut ko jaunu, interesantu, kas noteikti priecē cilvēkus, kurus tā interesē. Jau romantisma laikā un šodien aktualizējusies doma par mākslu sintēzi, manuprāt, ir konceptuāli svarīgs cilvēces izgudrojums. Šāda māksla vēl pēc simtiem gadu nezaudēs savu vērtību, tā pilnveidosies un kļūs interesantāka.
Mūzikas instrumentā es saskatu daudz ko līdzīgu ar cilvēka dvēseli, jo mums ir daudz vairāk kopīga, nekā mēs varam iedomāties.Mūzikas instrumentus ir gleznojuši daudzi mākslinieki, katrs no tiem tos ir gleznojis savā interpretācijā. Kāds to ir darījis reālistiski, cits dekoratīvi. Es šo uzdevumu nolēmu risināt dekoratīvā veidā. Kad mūzikas instrumentus glezno rēāli, viss ir skaidrs, saprotams. Nolēmu gleznot caur savām sajūtām. Izvērst šo tēmu, parādīt instrumentus no sava skatu punkta. Lai katrs instruments dzīvotu savu dzīvi, bet kopā radītu vienotu iespaidu.
Mana triptiha centrālajā daļā ir dažādi liela izmēra mūzikas instrumenti, katrs ar savu vibrāciju, katrs ar savu stāstu, tie izsaka mana darba galveno domu, gan izmērā, gan krāsu salikumos. Tā kā mana mīļākā mūzika ir V.A Mocarta un L.van Bēthovena skaņdarbi. Mani fascinē abu šo komponistu spēja izmantot visdažādāko mūzikas instrumentu polifoniju, lai sniegtu klausītājam spilgtu un emocionālu muzikālo baudījumu. Katra mūzikas instrumenta savdabīgo skanējumu, manuprāt, iespējams atainot caur atšķirīgu krāsu paleti. Savu darbu radīju kā krāsu polifonisku skanējumu, izmantojot gan minorus, gan mažorus krāsu salikumus.

3. EĻĻAS GLEZNIECĪBA
Eļļas glezniecība ir glezniecības tehnika, kurā par krāsu pigmentu saistvielu izmanto linu, riekstu, magoņu un citu eļļu. Ar eļļas krāsām parasti glezno uz gruntēta audekla, kartona, papīra, pergamenta vai vara plāksnes. Eļļas glezniecību Eiropā sāka plaši izmantot jau kopš 15. gadsimta pirmās puses. Atteikšanās par labu eļļas glezniecībai no līmes krāsu un temperas tehnikām notika vienlaikus ar pāreju no gleznošanas uz koka dēļa uz audeklu glezniecību. Brāļi Jans un Huberts van Eiki 15. gadsimta 30. gados Flandrijā, vēl gleznojot uz koka pamatnes, pilnveidoja ātri žūstošās eļļas saistvielas lietošanu, kas pavēra lielas eļļas glezniecības iespējas. Brāļi van Eiki par pigmentu saistvielu izmantoja eļļu, kurai tika pievienota arī kāda ēteriskā eļļa vai sveķi. Šādi sagatavota eļļas krāsa ļāva gleznās izstrādāt ļoti smalkas detaļas. Iepriekš rāsu masas blīvums to paveikt bija liedzis.
Eļļas kā saistvielas izmantošana dod iespēju krāsu klāt vairākos slāņos, noslēpt vai mainīt jau uzklātās krāsas. Eļļas saistvielu izmantojot, ir iegūstami izsmalcināti toņi, kurus var jaukt tieši uz paletes. Ļoti plānas un caurspīdīgas krāsas kārtiņa glezniecībā tiek saukta par lazējumu. Izmantojot lazējumu, iespējams izmainīt krāsas toni, tas ļauj atveidot cilvēka miesas krāsas nianses vai pieklusināt gleznas fonu. Pat tad, ja gleznas virsma nav pārklāta ar laku, pigmentam pievienotā eļļa, to padara spīdīgu. Tā ir būtiskākā atšķirība no gleznām, kas gleznotas ar līmes krāsām.
Sākot gleznot uz audekla, māksliniekiem radās iespējas panākt glezniecībā vēl nebijušus efektus. Šādus efektus savas darbības pēdējos gados nereti izmēģināja Venēcijas gleznotāji Ticiāns un Tintoreto. Maz atšķaidītas eļļas krāsas labi aizķeras aiz pamatnes negludumiem. Atkarībā no krāsas daudzuma, ko gleznotājs klāj uz audekla, tiek iegūti lielāki vai mazāki krāsu masas izciļņi un iedobumi, kas veido gaismēnu spēli. 17. gadsimtā gleznotāji Rubenss un Rembrants labprāt klāja biezus krāsu slāņus, bet Vermēns un Pusēns palika uzticīgi izteikti plānam gleznojumam. Leknus, bagātīgus krāsu slāņus un triepienus 19. gadsimtā veidoja Kurbē un impresionisti. Ar krāsas slāni neesot skopojušies arī 20. gadsimta Francijas gleznotāji Olivjē Debrē, Žans Dibifē, Žans Fortjē, un Ežēns Leruā , kā arī Villems de Kūnings no ASV. Kā dāsni krāsas šķērdētāji Latvijas mākslā minami tādi gleznotāji kā Jānis Pauļuks un Indulis Zariņš. Maijas Tabakas gleznojumus arī raksturo ļoti pastozs gleznojums, dažos viņas darbos ir ļoti izteikts reljefs. Gleznotājs Eduards Grūbe gleznoja pat tieši ar špakteļlāpstiņu jau 20. gadsimta 70.-jos.

4. PIGMENTI

Glezniecībā ir jāņem vērā gleznā izmantoto pigmentu sastāvs, neatkarīgi no tehnikas. Glezniecības pirmsākumos krāsa tika pagatavota no dabīgām vielām, tās žāvējot vai apdedzinot un parasti saberžot. Itālijas gleznotājs Čennīno Čennīni 14. gadsimta beigās grāmatā par mākslu (Illibro dell'arte) ir nosaucis divdesmit krāsas, tātad krāsu skaits bija neliels, taču ar laiku šis skaitlis pamazām pieauga. Pateicoties organiskās ķīmijas sasniegumiem 19. gadsimta 50. gadu vidū, mākslinieku rīcībā bija nonākusi bagātīga mākslīgo pigmentu gamma. Pirmo gatavo krāsu iepakojums alvas tūbiņās tika izgatavots Lielbritānijā 1840. gadā. Arī tas uzskatāms par ļoti nozīmīgu apvērsumu glezniecības vēsturē, jo zuda nepieciešamība neparocīgos pūšļos transportēt jau gatavas krāsas un atbrīvoja māksliniekus no pigmentu sagatavošanas to izmantošanas brīdī. Atjautīgais iesaiņojums tūbiņās ļāva gleznotājam doties studijās ārpus darbnīcas. Nu gleznotāji varēja nodoties dabas motīvu vērojumam, un uzgleznot darbu pilnībā uz vietas, līdzi paņemot tikai nelielu kasti ar visu nepieciešamo. Iepriekš nācās samierināties ar zīmētām skicēm vai akvareļiem, pēc kuriem vēlāk bija jāglezno darbnīcā. Impresionistu glezniecība, no šī aspekta raugoties, ir pilnībā atkarīga no rūpnieciski izgatavotajām krāsu tūbiņām.

5. KLUSĀ DABA

Klusā daba ir tēlotājas mākslas žanrs vai atsevišķs mākslas darbs, kas atveido kompozīcijā sakārtotus dzīvās dabas (augļi, dārzeņi, ziedi, medījums, zivis) vai nedzīvās dabas (sadzīves priekšmeti, trauki un tamlīdzīgi) objektus. Klusā daba ir kļuvusi par žanru, kas atklāj metafizisko būtību.
Klusās dabas žanra uzplaukums bija vērojams holandiešu un flāmu mākslā, kuru interešu lokā bija ne tikai gleznoto lietu ārējā puse, bet viņu uzskatos daudz svarīgāks bija šo lietu izraisītais jutekliskais baudījums. Holandiešu tradicionālās klusās dabas atklāja jaunā buržuā, vidēji situētā pilsētnieka tieksmi demonstrēt savas dzīves turību un sakārtotību, savukārt flāmu glezniecībā pastāvēja arī neatkārtojamais klusās dabas un ainavas apvienojums - dabasskats ziedu vītnes ietvarā.[4] Jana Brēgela, Žaka Samuela Berbāra, Villema Klāsa, Pītera Klāsa, Villema Kalfa, Sebastiāna Štoskopfera 17. gadsimta darbos atrodami klāti galdi vai maltīšu pārpalikumi, puķu pušķi, eksotiski gliemežvāki, lieliskas rotas, zelta un sudraba priekšmeti, kas visi ir izvēlēti, lai skatītājs iztēlotos jutekliskās baudas. Trauslie materiāli, vīst sākušās puķes, pārgatavojušies augļi ir kā atgādinajums par pasaulīgo prieku pārejošo dabu. Kā gaistošās eksistences simboli darbos tiek izmatoti smilšu pulkstenis, ziepju burbuļi, galvaskauss un anatomikuma galds. Darbos redzami arī no ikdienas dzīves nākušu parādību motīvi, tādi kā daļēji nomizots citrons vai traips, ko atstājis nazis vai dakšiņa. Darbiem ir jūtama ziemeļu ietekme, krāsu gammai mainoties no brūnganajiem līdz pelēcīgajiem toņiem.
Mūsdienās mākslinieki turpina gleznot klusās dabas, taču no šī laika klusā daba, tāpat kā citi žanri tiek lietoti tikai vēsturiskā kontekstā, runājot par laika periodu, bet pats termins "žanrs" liecina par nepārprotamu sižeta dominanti.[5] Mūsdienās kā viena no glezniecības studiju pamatmetodēm tiek izmantota dažādu formu un faktūru apvienojumu gleznošana klusās dabas uzstādījumā - biezāks un plānāks audums, stikls, metāls, dažādi ēdieni, aksesuāri un citi priekšmeti.
Kā kluso dabu gleznotāji Rietumeiropas mākslā minami Holandiešu gleznotāji Pīters Klāss un Villems Klāss Heda, kluso dabu žanrs cieši saistīts arī ar flāma Fransu Sneidersa vārdu, kurš gleznojis augļu, dārzeņu un medījumu kompozīcijas. Atkārtots uzplaukums vērojams postimpresionistu Vinsenta van Goga, Pola Sezana darbos. Vēlak, 20. gadsimtā, kluso dabu žanrs aktualizējas modernistu daiļradē, kuru vidū minami tādi vārdi kā Pablo Pikaso, Fernārs Ležē, Žoržs Braks.

5.1 Klusā daba latviešu mākslā
Klusā daba latviešu mākslā kļuva populāra ap Pirmā Pasaules kara laiku. Viens no šī žanra aizsācējiem un attīstītājiem bijis Leo Svemps. Minami arī Romans Suta, Niklāvs Strunke un Ludolfs Liberts, kurus piesaistīja kubisma formu vienkāršība.[6] 1950. gados klusās dabas gleznojumi apsīka, jo pietrūka vajadzīgā tematiskuma, taču vienlaicīgi šis žanrs līdzās ainavai ir vismazāk pakļāvies ideoloģijas prasībām. 1960. gados klusā daba atraisījās no uzspiestā dogmatisma, iegūstot savdabīgākas izpausmes. Līvija Endzelīna ir devusi izcilu ieguldījumu klusajā dabā, darbos raisījusi savdabīgas noskaņas, izvēloties īpatnējos priekšmetus, kurus apkopojusi oriģinālos uzstādījumos. Ojārs Ābols bija viens no pirmajiem māksliniekiem, kurš izmatoja abstrahēti nosacītas formas, bet Rūdolfs Pinnis, kurš iepriekš bija 10 gadus pavadījis Parīzē, nespēja aizmirst franču kultūras rosinošo garu. Boriss Bērziņš nereti gleznoja klusās dabas ar fragmentiem, kas kādreiz bijuši dzīvi - kā blakus dēlīšiem un rīvēm atrodošos cūkas šņukurus, izraisot pārdomas par dzīvības niecību likteņa priekšā un varmācību. 1970. gadi raksturīgi ar krāsas pašvērtības kā glezniecības pamata atgūto dominanti, kurā kolorīta daudzveidība izpaudās kā vitālā emocionalitātē, tā arī tonālās niansēs. 20. gadsimta beigās latviešu glezniecībā klusās dabas novatorisko lomu pārņēma žanru sintēze un abstrakcionisma tendences, taču atsevišķi mākslinieki klusajās dabās joprojām rod oriģinālus risinājumus.
Latviešu mākslā izcili kluso dabu gleznotāji bijuši tādi mākslinieki kā Kārlis Sūniņš, Ansis Artums, Rūdolfs Pērle, nozīmīgu devumu devuši arī Romis Bēms, Valdemārs Tone, Egons Cēsnieks, Oto Skulme, Leo Kokle, Indulis Zariņš un citi mākslinieki. Latviešu grafikā kluso dabu veidošanā minami Oļģerts Ābelīte, Gunārs Krollis, Aleksandrs Junkers un citi grafiķi

6. MŪZIKAS PIRMSĀKUMI

Mūzika ir cieši saistīta ar reliģiju, gan senatnē, gan arī mūsdienās Tieši rituālu pavadījumos arī ir meklējamas mūzikas saknes. Tajā brīdī, kad mūsu senči no klejotājiem pārtapa par vietsēžiem, sāka attīstīties mūzika. Sākotnēji radās ritms - reliģisko ceremoniju laikā tika sistas bungas, vēlāk attīstījās arī melodija. Melodija attīstījās pakāpeniski, no runas intonācijām, izsaucieniem. Laikam ejot, radās pirmie mūzikas instrumenti. Tie tika gatavoti no dabā sastopamajiem materiāliem - koka, ādām, raga. Dažādām tautām mūzikas instrumenti ir bijuši krietni atšķirīgi, lai gan, neskatoties uz lielo ģeogrāfisko attālumu, latviešu koklei var atrast līdzīgu instrumentu ķīnā - ciņu. Liela daļa seno tautu uzskatīja, ka mūzika ir dievu dota dāvana un mūzikas izpildītāji tika godāti. Pats vārds - mūzika tulkojumā no grieķu valodas nozīmē -„mūzu māksla" .Gūt priekšstatu par mūziku pirms senajiem laikiem ir ļoti grūti, jo mūzikas nošu raksts , kas kaut nedaudz līdzinātos mūsdienu, tika izgudrots tikai mūsu ēras 1. g. t . Pirms tam mūzika tika pierakstīta ar īpašām zīmēm, vēl senāk- tika nodota no paaudzes paaudzē. Skaidrs gan ir viens - mūzika nepārtraukti attīstās, kļūstot aizvien komplicētāka. Tā ir nogājusi garu attīstības ceļu no bungu pavadītas rituālās dejas pie ugunskura līdz mūsdienu sarežģītajām kompozīcijām, ko izpilda orķestris. Mūsdienās baudot mūzikas koncertus, varam tikai apbrīnot to, cik ģeniāls ir cilvēks, un minēt, ko mūzika sagādās mums nākotnē?
Interesanti, ka ziemeļu tautām jau senatnē vairāk bija raksturīgs minors (skaņkārta, kas asociējas ar skumju skanējumu), bet dienvidu tautām mažors ( skaņkārta, kas asociējas ar priecīgu skanējumu ) . Tā arī mūsdienās Skandināvijas zemes ir slavenas ar roku un metālu, bet no dienvidiem vairāk nāk „vieglāki" mūzikas žanri. Jāatzīmē arī austrumu tautām raksturīgais , mūsu uztverei īpatnējais skanējums, pentatonika (skaņu secība, kas ietver piecas pakāpes vienas oktāvas robežās, padarot sanējumu „plašāku") un arī ,no indiešu filmām jau iepazītā, mūzika pa ceturtdaļtoņiem, ierastās pustoņu gammas vietā.

7. MŪZIKAS INSTRUMENTI

Kontrabass
Kontrabass ir pēc apjoma un skanējuma ziņā zemākais stīgu lociņinstruments. Radies XVI gs. beigās. Kontrabasa priekšteči bija senās basa violas, no kurām tas aizguvis daudzas savas konstrukcijas īpatnības (abu virsmu velvjveidīgums, korpusa augšējās daļas pagarinājums pie kakliņa u.c.) Līdz XVIII gs. vidum orķestros izmantoja gan kontrabasu, gan arī viola da gamba, kura izzuda no muzicēšanas prakses tikai gadsimta otrajā pusē. Šajā laikā nostabilizējās kontrabasa uzbūves īpatnības.Tā kopējais garums - apmēram 2 metri. Četras stīgas (to skaits sākotnēji nebija noteikts un svārstījās no 3 līdz 6) saskaņotas ar kvartām: E1 - A1 - D - G.Diapazons: E1 - b1 Kontrabasa tehniskās iespējas ir ierobežotas plašās menzūras dēļ. Kontrabasa skaņa ir dobja. To reti kad izmanto kā soloinstrumentu, taču svarīga nozīme tam irsimfoniskajā orķestrī, kamerorķestrī, džeza orķestrī un dažādos ansambļos.
Alts
Alts ir nedaudz lielāks par vijoli, un tam ir kuplāks skanējums.Tā senākie paraugi attiecas uz XV gs. beigām, XVI gs. sākumu. Tādējādi altu uzskata par vissenāko vijoļu grupas pārstāvjiem.Alta četras stīgas tiek skaņotas pa kvintām: c - g - d1 - a1. Alta skaņojums ir kvintu zemāks nekā vijolei un oktāvu augstāks nekā čellam. Alta diapazonsLai pierakstītu alta partijas notis, tiek izmantota īpaša nošu atslēga - alta atslēga. Tajā uz vidējās nošu līnijas ir pirmās oktāvas Do.Alta diapazons: c - a3 (c4).Tā tembrs matēts, blāvs, klusināts, bet izteiksmīgs.
Flauta
Flauta ir koka pūšamais instruments. Flauta ir ļoti sens mūzikas instruments, 2009. gadā Vācijā arheoloģiskajos izrakumos tika atrasta 35 000 gadus veca kaula flauta, kas ir senākais vispāratzītais mūzikas instrumenta atradums pasaulē.[1] Flautas priekšteči ir dažādas mēlīšu stabules, svilpes. Flautas tipa instrumenti vispirms bija pazīstami Āzijā. Senākais flautas paraugs bija garenflauta jeb slīpflauta. Pazīstama Eiropā jau X - XI gs. Spēlējot to turēja vertikāli noliektu uz leju kā oboju un klarneti. No mūzikas prakses tā izzuda sava bālā un vienveidīgā skanējuma dēļ. Šķērsflauta sākotnēji bija klejojošu mūziķu instruments. Instrumenta pirmos paraugus izgatavoja no koka, tādēļ arī mūsdienu flauta, kas tiek gatavota no metāla vai plastmasas, pēc tradīcijas sauc par koka pūšamo mūsdienu spēles stāvoklim. XVII gs. beigās flautām parādījās pirmie vārsti. Tad arī instrumentu pirmo reizi iekļāva operas orķestrī. (Dž. Lulli operā "Izīda").
Klavieres
Klavieres ir taustiņu un stīgu mūzikas instruments. Tām ir būtiska nozīme Rietumu klasiskajā mūzikā, lielākā daļa komponistu ir arī pianisti, viņi spēlē klavieres, un bieži tās izmanto komponēšanai. Kaut gan klavieres nevar pārnēsāt un ir dārgas, klavierēm ir daudzpusība un visuresamība ir padarījusi to par vienu no pasaules visvairāk pazīstami mūzikas instrumentu. Plaši izmanto klasisko un džeza mūziku solo izrādēs, ansambļu izmantošanu, kamermūziku un pavadījumu, klavieres ir ļoti populārs kā palīglīdzeklis komponēšanai un mēģinājumiem.
Klavieres izgudroja Bartolomeo Kristofori Florencē, Itālijā. Nav īsti skaidrs, kad tieši viņš uzbūvēja pirmās klavieres, bet Frankēzo Manuči savā dienasgrāmatā šo instrumentu piemin jau 1698. gadā. Senākie instrumenti, kas ir saglabājušies, ir izgatavoti 1720. gados. Klavierēs skaņu veido mazi āmurīši, kas, taustiņu vadīti, var uzsist pa kādu no rāmī nostiprinātajām stīgām, un ļauj muzikantam kontrolēt nots skaļumu, atkarībā no taustiņa nospiešanas ātruma. Klavierēs ir baltie un melnie taustiņi. Vienu kopu no otras var atšķirt tā, ka viena kopa iesākas ar diviem blakus esošiem taustiņiem un turpinās kur ir triju taustiņu kopa līdz otrai divu taustiņu kopai. Itāļu valodā klavires sauc par pianoforte. Tulkojot vārdus piano un forte tie nozīmē kluss un skaļš. Klavieru mūzikā īpašu skaņu panāk, pielietojot pedāli, kuru nospiežot, no visām stīgām tiek noņemts skaņas slāpētājs, un tās var iesvārstīt blakus stīgu spēlēšana, radot dažādus virstoņus.
Saksofons
Saksofons ir transponējošais mūzikas instruments ar konisku gaisa plūsmu, kas pieder koka pūšaminstrumentu grupai (kaut arī nekad nav ticis izgatavots no koka). Saksofoni parasti izgatavoti no misiņa un tiem ir vienas mēlītes iemutis, līdzīgi klarnetei. Saksofonu izgudroja Ādolfs Sakss 1841. gadā. Viņš gribēja radīt instrumentu, kas spēlē skaļāk par koka pūšaminstrumentu un būtu visuniversālākais instruments no misiņa. Sakss patentēja saksofonu 1846. gadā. Kaut arī saksofons bija paredzēts vairāk militārajai mūzikai, tas mūsdienās biežāk saistīts ar populāro mūziku, bigbenda mūziku, blūzu, agrīno rokenrolu un it īpaši džezu. Saksofona spēlētāju sauc par saksofonistu.
Trompete
Trompete ir metāla pūšamais instruments ar trim ventiļiem. Tai ir trīs kulises - katram ventilim pa vienai. Trompeti bieži jauc ar līdzīgu instrumentu, korneti. Latvijā ievērojamākie trompetisti ir Gunārs Rozenbergs, Andris Ābelīte, kā arī Egons Kliesmets u.c. Tai ir vairāki paveidi: parastā trompete un pikolotrompete (skan oktāvu augstāk).Trompete bija pazīstama jau senatnē. To spēlēja svinībās un galma pasākumos, mednieki un kareivji to lietoja arī kā signāla instrumentu. 16. gs. plaši izplatīta bija dabiskā trompete, kurai nereti pievienoja arī nelielas papildu caurulītes. Šādas trompetes izmantoja arī operu orķestros. 18. gs. beigās tika izgudrota trompete ar kulisi. Pirmās hromatiskās trompetes parādījās 1816. gadā, aizstājot visu citu veidu trompetes. Mūsdienās šis instruments visbiežāk ir C vai B skaņojumā. Orķestrī ir 2-3, bet atsevišķos gadījumos pat 5 trompetes. Trompetes izmanto visāda veida orķestros un arī kā solo instrumentu.
6.1.Stīgu instrumenti
Ir daudz un dažādu veidu, kā spēlēt stīgu instrumentus. Reizēm stīgas strinkšķina ar pirkstiem vai ar cietu plastmasas vai koka gabaliņu, ko sauc par plektru. Reizēm stīgas spēlē ar lociņu. Ir arī instrumenti, kurus spēlē, sitot pa stīgām ar āmuriņiem. Vienalga, vai stīgas strinkšķina, spēlē ar lociņu vai skandina ar piesitieniem, rezultātā vibrē.
Auss sadzird stīgu vibrācijas kā muzikālu skaņu. stīgu radītais skaņu augstums atkarīgs no stīgas resnuma, garuma un tā, cik stingri stīga ir nostiepta. Aplūkojot ģitāras stīgas, jūs redzēsiet, ka zemāka skanējuma stīgas ir nedaudz resnākas nekā tās, kuras spēlē augstākas skaņas. Kontrabasam stīgas ir daudz resnākas un garākas nekā vijolei.
Mūzikas instrumentu stīgas tiek nostieptas, līdz tās skan atbilstošajā, šim instrumentam, atbilstošajā augstumā. Šādu stīgu nostiepšanu sauc par instrumentu noskaņošanu. Dažādiem instrumentiem ir dažāds stīgu skaits, un katra no tām ir jāuzskaņo pareizajā augstumā.
Mūsdienu ģitārai ir 6 stīgas, vijolei - 4. Abiem šiem instrumentiem stīgas tiek skaņotas, tinot brīvu galu ap skaņošanas tapiņu. Spēlētājs griež skaņošanas tapiņu, līdz stīga ir pietiekami nostiepta, lai skanētu vajadzīgajā augstumā.

7.IEDVESMAS AVOTI

Studējot latviešu autorus darbus, mani vairāk iedvesmoja B.Bērziņš, P.Postažs, J.Liepiņš.
Jānis Liepiņš (1894. gada 8. augusts - 1964. gada 2. septembris) bija latviešu gleznotājs. Dzimis Rīgā dzelzceļnieka ģimenē. Pēc vispārējās izglītības iegūšanas pirmās zināšanas gleznošanā apguvis Jūlija Madernieka mākslas studijā no 1909. līdz 1910. gadam. No 1911. līdz 1913. gadam mācījās Kazaņas Mākslas skolā. Pēc tam devās uz Pēterburgu, kur līdz 1917. gadam mācījās mākslas studijā. 1918. gadā atgriezās Rīgā. Šajā pašā gadā kopā ar citiem māksliniekiem piedalījās savā pirmajā mākslas izstādē. Bija viens no "Rīgas mākslinieku grupas" biedriem. Šajā periodā viņš pievērsās ekspresionisma un konstruktīvisma glezniecības stilam, kā arī kubismam. Trīsdesmitajos gados darbojas arī kā pasniedzējs dažādās mākslas studijās. Zīmējis politiskos plakātus ("Pret karu, pret fašismu!", "Pret bezdarbu un algu nosišanu!", 1931). Darbojās kreisajās arodbiedrībās un presē. Šajā laikā arvien vairāk pievērsās reālismam. Ar paša būvēto jahtu apceļoja Latvijas zvejniekciemus, kurus iemūžināja daudzās gleznās ("Zvejnieku osta", 1934; "Vendzele", 1935; "Tīklu lāpītājas", 1948). Daudzi darbi veltīti lauku dzīvei ("Kurzeme", 1932; "Vakars", 1940). Visos viņa darbos ir likts uzsvars uz sociālo aspektu ("Dzērāji", 1920; "Vēlie viesi" 1937).1940. gadā, pēc Latvijas okupācijas, strādāja par gleznošanas pasniedzēju. Pēc Otrā pasaules kara turpināja šo pedagoģisko darbību līdz 1950. gadam Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijā, kā figurālās meistardarbnīcas vadītājs. 1964. gadā apbalvots ar Latvijas PSR Tautas mākslinieka nosaukumu. Viņa darbi ir bijuši izstādīti Somijā, Dānijā, Polijā, Francijā un daudzās citās valstīs. Apbedīts Rīgā, Meža kapu Mākslinieku kalniņā
Pēteris Postažs dzimis 1940. gadā. Profesionālā izglītība - J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskola (1954 -1958), Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļa (1958 - 1964), ko absolvē prof. E. Kalniņa vadība. Stažējies Pēterburgas Mākslas akadēmijā. Izstādēs piedalās no 1965. gada. Latvijas Mākslinieku savienības biedrs no 1968. gada un no 1993. gada asociācijas "B - 13" (1993 - 1998) biedrs. Sarīkojis apmēram 10 personālizstādes Rīgā un citās Latvijas pilsētās. Regulāri piedalījies grupu izstādēs Latvijā, Lietuvā, Krievijā, Somijā, Zviedrijā, Itālijā, Vācijā, Austrijā un daudzviet citur. Darbi atrodas Valsts Mākslas muzeja un Latvijas Mākslinieku savienības, Krievijas Kultūras ministrijas un Krievijas Mākslas fonda īpašumā, kā arī ļoti daudzās privātkolekcijās Latvijā un ārvalstīs. Latvijas Mākslas akadēmijas profesors.

8.IECERES ĪSTENOŠANA

Lai īstenotu ieceri, sākumā iepazinu un apskatīju daudzu un dažādu mākslinieku darbus, jo man gribējās atklāt un izkopt savu glezniecisko rokrakstu, balstoties uz man tuviem autoru darbiem, kuri iedvesmo. Īpaši tuva man ir tādu autoru kā B.Bērziņa, P.Postaža un J.Liepiņa daiļrade. Fascinē B.Bērziņa spēja paraudzīties uz formu tik vienkārši un vienlaikus tik jutekliski (vijoļu un sieviešu formas), P.Postāža krāsas triepiens un J.Liepiņa darbu izteiksmīgums.
Sekoja intensīvs un saspringts skicēšanas, kompozīcijas un kolorīta meklējumu posms. Skicēju dažādus mūzikas instrumentus, izmēģinot sev tehniski tuvākus un gleznieciski izteiksmīgākos veidus: piemēram, līniju skices ar zīmuli, marķieriem, eļļas pasteļiem. Paralēli kompozīciju un līniju ritmu risinājumiem domāju arī par krāsu kolorītu. Lai darbs ritētu raiti, izvelējos kolāžas tehniku, tādējādi dažādojot un bagātinot iespējamās darbu variācijas. Veidojot kolāžas, izmēģināju dažādus darbu formātus un kompozīciju risinājumus, kā arī eksperimentēju ar nošu lapām, spīdīgām un matētām virsmām, ieķļaujot tās savās kompozīcijās.
Izvēloties trīsdaļīgu kompozīciju, mēģināju tajā apvienot trīs atšķirīgas muzikālas noskaņas, veidojot to vienotu polifonisku skanējumu. Rūpīgi pārdomāju krāsu kolorītu. Jo vēlējos, lai manos gleznojumos dažādi „skanētu" katra no mana darba daļām. Gribējas katrai daļai piešķirt savu ritmu un noskaņu, taču neizjaucot kopējo vēlamo gleznojuma - kompozīcijas skanējumu.
Mūzikas sūtība - mierināt dvēseli, pacilāt garu, apskaidrot prātu.,, Reizēm man šķiet - mūzika jāraksta tikai tāpēc, lai rādītu harmoniju, kas reālājai dzīvei sveša, „ saka komponists Pēteris Vasks.
Kolorīta meklējumi skicēs bija ļoti daudzveidīgi, taču, balstoties uz mūziku, ko klausījos darba laikā, izvelējos tīrus, piesatinātus krāsu toņus - dzeltenu, sarkanu, violetu, kuri noteiktos nianšu salikumos, manuprāt, harmoniski ataino manu tā brīža mūzikas pārdzīvojumu izjūtas.

8.1.Pamatnes sagatavošana

Kvalifikācijas darbu veido trīsdaļīgs gleznojums, kopā veidojot vienu veselu kompozīciju(110x200cm ) Par gleznojuma pamatu ņēmu presētā kartona planšetes, kuras pats izgatavoju māksas vidusskolas darbnīcā ar meistaru palīdzību. Piegrieztos noteiktā izmēra presētā kartona loksnes (60x110cm, 80x110cm, 60x110cm) uzlīmēju uz koka apakšrāmjiem. Izveidotās planšetes gruntēju ar eļļas krāsai atbilstošu pamatnes grunti, izmantojot rullīti, piecas reizes. Pamatnes sagatavošana gleznojumam bija darbietilpīga, bet sniedza labu pieredzi.
8.2.Glezniecības process
Gleznošanai izvēlējos eļļas krāsas, jo uzskatu, ka šis materiāls visprecīzāk palīdzēs atklāt manu ieceri. Pirms gleznošanas rūpīgi pārdomāju kompozīciju, kuru vairakkārt skicēju uz gleznojuma pamata. Izvērtēju mūzikas instrumentu kompozicionālo ritmu, pieblīvējot vai, „attīrot" laukumus tīrai, skanīgai krāsai. Pagleznojumu veicu lazējošām kārtām, temperamentīgi iezīmējot mūzikas instrumentu formas. Turpinot, gleznot, krāsu slāņi kļūst biezāki, vietām veidojot faktūru, kura piešķir gleznojumam izteiksmību, mijoties ar caurspīdīgiem lazējošiem krāsu laukumiem. Lielu nozīmi savā darbā esmu piešķīris tādiem grafiskiem elementiem kā punkts un līnija. Darbā variēju šo elementu raksturu, biezumu, krāsu, formu un tumšuma pakāpes. Lai paātrinātu darba gaitu, gleznošanas procesā eļļas krāsām pievienoju sikatīvu ,,Rubens Molmittel Schnell". Krāsa palīdzēja radīt priekšmetu apjomu, uzgleznot darbu trijos plānos, īpaši akcentējot priekšplānu, radīt aizmugurējā plāna dziļuma efektu, piešķirt darbam trīsdaļīga mūzikas skaņdarba līdzību.

SECINĀJUMI

Manuprāt, galvenais aspekts glezniecībā ir pieredze. Pieredze dod iespēju sasniegt augstākus rezultātus, tāpēc, ja māksla ir dzīves mērķis, tai ir jāvelta daudz laika. Strādājot pie sava darba, vērojot kā tas top aizvien izteiksmīgāks un dzīvīgāks, es sapratu, kā dzīve ir kā mākslas darbs, un, jo pie tās vairāk strādā, un, galvenais, ar mērķi un ar pareizo domu gājienu, galu galā viss izdosies, un cilvēks būs gandarīts par sevi, savu izvēli un paveiktajiem labajiem darbiem. Es arī tāds esmu, ir lieliska sajūta saprast, kā viss ir galā, darbs ir pabeigts, tas, pie kā esmu gājis visu šo laiku, ir paveikts.
Gleznojot savu kvalifikācijas darbu, es mācījos un vēl vairāk izkopu savu gleznošanas stilu, tā man ir jauna pieredze, jo iepriekš nebiju gleznojis uz tik liela formāta. Iepriekš nebiju gleznojis, izmantojot tik spilgtu krāsu salikumu. Manuprāt, savu ieceri esmu realizējis labi, galu galā man ir prieks par realizēto darbu.

IZMANTOTĀ LITERATŪRA

1.Svemps L: Klusā daba. Rīga: Liesma. 1982. 131 lpp.
2.Zariņš I: Ieskats glezniecībā. Rīga: Liesma. 1986. 52 lpp.
3.Zeile P: Latgales glezniecība. Rēzekne: LKC 2009. 344lpp.
4.[tiešsaiste]. [Skatīts 10.06.2011]. Pieejams:
https://www.articlesbase.com
5. .[tiešsaiste]. [Skatīts 10.06.2011]. Pieejams: www.laiki.lv
6. .[tiešsaiste]. [Skatīts 10.06.2011]. Pieejams: www.atlants.lv
7.[tiešsaiste]. [Skatīts 10.06.2011]. Pieejams:. www.wikipedia.lv